3.2. Barošanās

Organismiem ir nepieciešamas organiskās vielas, lai nodrošinātu dzīvības procesu norisi un iegūtu enerģiju. Pēc organisko vielu ieguves veida organismus iedala 3 grupās:

1. Autotrofi organismi.

Autotrofi organismi paši ražo organiskās vielas no neorganiskajām (augi un augiem līdzīgie protisti – aļģes fotosintēzes procesā un dažu baktēriju grupas fotosintēzes un hemosintēzes procesā).
(animācija)

2. Heterotrofi organismi.

Heterotrofi organismi uzņem gatavas organiskās vielas (sēnes, dzīvnieki, cilvēks, dzīvniekiem līdzīgie protisti – protozoji un lielākā daļa baktēriju).

3. Miksotrofi organismi.

Miksotrofi organismi daļu organisko vielu uzņem gatavā veidā un daļu ražo paši (piemēram, rasene, zaļā eiglēna, baltais āmulis).
Apaļlapu rasene.
 		Zaļā eiglēna. Baltais āmulis.

Uzņemtās organiskās vielas tiek sagremotas – ķīmiski sašķeltas līdz vienkāršām, uzsūkties spējīgām vielām – monomēriem. Dažādu dzīvnieku organismos evolūcijas procesā ir izveidojušies atšķirīgi gremošanas veidi:

1) iekššūnas gremošana,

Iekššūnas gremošana (animācija) raksturīga vienšūņiem, sūkļiem, zarndobumaiņiem un daudzšūņu specifiskās šūnās, piemēram, fagocitārajos leikocītos. Šūnās uzņemto barību vai svešas olbaltumvielas apņem un sašķeļ gremošanas vakuola (lizosoma) ar enzīmiem (animācija).



Mainīgā amēba ar gremošanas vakuolām


2) dobumgremošana.

Dobumgremošana – organismā ir izveidojusies telpa – gremošanas trakts, kurā enzīmi noārda barību. Dzīvniekiem ar nepilnīgu gremošanas traktu nav specializētu trakta daļu, un ir tikai 1 atvere – mute, piemēram, planārijai.



Baltā planārija.

Aktīviem dzīvniekiem, kam barība jāuzņem bieži, izveidojies pilnīgs cauruļveida gremošanas trakts ar 2 atverēm – muti un ānusu.

Pilnīgs gremošanas trakts sastāv no vairākiem noteiktā secībā izvietotiem dobiem orgāniem. Līdzās traktam atrodas dziedzeri, kuru gremošanas sulas un enzīmi ieplūst gremošanas trakta nodalījumos. Evolūcijas gaitā sarežģīta gremošanas orgānu sistēma ir izveidojusies cilvēkam, tās kopējais garums ir vidēji 10 metri.


Uzklikšķinot uz orgānu nosaukumiem, var izlasīt par tā funkcijām.
(animācija 1)   (animācija 2)

Vielmaiņas un vielu transporta procesam ir nepieciešams ūdens. Tā uzņemšana notiek dažādi; gan dzerot, gan ar barības uzņemšanu un elpošanu.

Cilvēkam ir 3 lielo siekalu dziedzeru pāri un daudz mazu siekalu dziedzeru mutes gļotādā. Siekalu enzīms amilāze veic ogļhidrātu ķīmisko šķelšanu.

Žultspūslī uzkrājas žults. Žultspūšļa izvadkanāls atveras 12-pirkstu zarnā, kur žults emulģē taukus.

Aizkuņģa dziedzerī veidojas sula ar dažādiem enzīmiem, kuri piedalās visu organisko vielu šķelšanā. Piemēram, proteāzes iedarbojas uz olbaltumvielām, lipāze uz tauku emulsiju, amilāze uz ogļhidrātiem, nukleāzes uz nukleīnskābēm. Sula ieplūst tievās zarnas sākumdaļā, kuru sauc par 12 pirkstu zarnu.

Tievo zarnu bārkstiņās notiek sašķelto vielu uzsūkšanās. Glikoze un aminoskābes uzsūcas asinīs, bet taukskābes un glicerīns limfā.

Resnās zarnas šūnas uzsūc ūdeni ar minerālvielām, resnajā zarnā veidojas fekāliju masa, kuru izvada caur ānusu.

Atvere cur kuru tirk izvadīta fekāliju masa.

Tur sākas barības vads un elpvads.

Mutes dobumā notiek barības mehāniska sasmalcināšana, samitrināšana, izgaršošana un šķirošana, kā arī tiek ierosināti refleksi (rīšanas, siekalu izdalīšanās u. c.).

Barības vads ir cauruļveida orgāns, caur kuru barība nonāk kuņģī.

Kuņģa gļotādas dziedzeri ražo pepsīnu, kurš ķīmiski sašķeļ olbaltumvielas.

Aknas ir lielākais organisma dziedzeris. Tās atindē organismu no indīgajām vielām, kas radušās zarnās vai uzņemtas ar barību; noārda hormonus un medikamentus; no glikozes sintezē un uzkrāj rezerves ogļhidrātu - glikogēnu; pārvērš olbaltumvielu sadalīšanās procesā izveidotos amonija jonus par urīnvielu. Kā arī ražo žulti.