1.6. Ieskats megapasaulē. Planētas, zvaigznes, galaktikas

Planētas

Saules sistēmā ir zināmas astoņas lielās planētas, tās ir Merkurs, Venēra, Zeme, Marss, Jupiters, Saturns, Urāns, Neptūns.

Viskarstākā Saules sistēmas planēta ir Venēra, uz kuras temperatūra ir +470 ° C.

Planētas tikai atstaro Saules gaismu, tās pašas nespīd. Lielākajai daļai planētu ir viens vai vairāki pavadoņi. Zemes pavadonis Mēness ir Zemei tuvākais debess ķermenis. Ar neapbruņotu aci nav saskatāmas mazās planētas - sīki debess ķermeņi, kuru lielākā daļa atrodas starp Marsa un Jupitera orbītām. Pilnīgāku ieskatu Saules sistēmas uzbūvē Jūs varat gūt  http://www.liis.lv/astron

Zvaigznes

Saule — mums tuvākā zvaigzne — ir milzīga, sakarsēta, spīdoša gāzu lode, daudzkārt lielāka par planētām. Zvaigžņu pasaule ir ļoti daudzveidīga. Ir par Sauli daudzkārt lielākas un mazākas zvaigznes, taču arī tās tāpat kā Saule ir karstas, spīdošas gāzu lodes, kuru iekšienē notiek kodoltermiskās reakcijas, kas rada enerģiju zvaigžņu spīdēšanai.

Daudzas zvaigznes ietilpst divkāršās, trīskāršās vai pat daudzkāršās sistēmās. Daļa zvaigžņu maina spožumu. Zvaigznes pastāv ļoti ilgi, tomēr ar tām notiek lēnas, pakāpeniskas pārmaiņas. Zvaigznes „rodas”, „noveco” un „mirst”.
Zvaigznes ir ļoti karstas. Piemēram, Saules virsmas temperatūra ir +6000 ° C. Citas zvaigznes ir pat 10 reižu karstākas par Sauli. Vēl lielāka temperatūra pastāv zvaigžņu dzīlēs, kur notiek kodoltermiskās reakcijas. Lielāko zvaigžņu centrā tā pārsniedz miljardu grādu.
Arī zvaigžņu vielas blīvums var būt ļoti liels.

Zvaigžņotajās debesīs šur tur redzami miglaini plankumi. Lielākā daļa no tiem ir zvaigžņu kopas un miglāji.

Zvaigžņu kopas ir divējādas - vaļējās un lodveida, tās sastāv no daudzām tuvu izvietotām zvaigznēm.
Miglāji ir gaismu atstarojošas gāzu un putekļu masas.
Visas debesīs redzamās zvaigznes, Piena Ceļš, zvaigžņu kopas un miglāji atrodas no mums daudz tālāk par planētām un pieder pie mūsu zvaigžņu sistēmas - Galaktikas.
Galaktikas

Pavisam Galaktikā ir apmēram 200 miljardi zvaigžņu.

Spēcīgos teleskopos var redzēt miljoniem galaktiku.

Mūsu Galaktika nav vienīgā. Ir arī citas galaktikas - patstāvīgas zvaigžņu salas Visuma plašumos. Attālumi līdz galaktikām ir daudzkārt lielāki par attālumiem līdz zvaigznēm. Izšķir trīs veidu galaktikas: spirālveida, eliptiskās un neregulārās.

  Mūsdienu teleskopi pēta dažādu starojumu, kas nāk no kosmosa: gaismu, siltumu, radioviļņus, ultravioleto starojumu, rentgenstarojumu un gamma starojumu. Atbilstoši pastāv arī dažāda veida teleskopi: optiskie teleskopi, radioteleskopi, utt.

Dažos gadījumos ar teleskopu iegūst nevis attēlu, bet mēra debess ķermeņa starojuma intensitāti, vai, novietojot staru ceļā prizmu jeb difrakcijas režģi, iegūst spīdekļa spektru. Analizējot spektru, iespējams noteikt debess ķermeņa ķīmisko sastāvu.

Apstākļi visumā

Visumā sastopami ļoti dažādi fizikālie apstākļi – liels aukstums un karstums, liels retinājums un arī milzīgs blīvums. Piemēram, mums šķistu, ka ļoti auksts ir tumšajos miglājos, kur temperatūra nokrītas līdz – 260 °C. Savukārt, runājot par blīvumu, ļoti blīvi objekti ir baltie punduri. Sērkociņu kastīte baltā pundura vielas sver aptuveni 140 tonnas . Bet starpzvaigžņu telpā pastāv tik stiprs retinājums, ka to grūti iztēloties.

Taču kosmiskie objekti pamatā sastāv no tiem pašiem ķīmiskajiem elementiem, kas sastopami uz Zemes. Divi Visumā izplatītākie ķīmiskie elementi ir vieglās gāzes — ūdeņradis un hēlijs. Tie veido Visuma ķermeņu (zvaigžņu, miglāju) lielāko masas daļu. Pārējie ķīmiskie elementi sastopami daudz mazākā daudzumā.

Izmantojot astronomiskos pētījumus, var iegūt vispusīgu informāciju par Visumu, lai noskaidrotu tā uzbūvi un attīstību, apjaustu cilvēka vietu tajā. Paralēli pasaules izzināšanas mērķiem, astronomiskajiem pētījumiem ir arī tīri praktiski nolūki, piemēram, prognozēt Saules „uzvedību” jeb aktivitāti un procesus Zemes tuvākajā apkārtnē, izpētīt Saules sistēmas planētas.

Saules sistēmas debess ķermeņus ir iespējams tieši pētīt ar planētu zondēm, jo zondei jālido līdz mērķim samērā neilgi — dažus mēnešus līdz dažus gadus. Starpplanētu zonde, kas nonākusi orbītā ap planētu, var veikt daudzveidīgus un ilgstošus pētījumus: kartēt planētas virsmu vai mākoņu segu, sastādīt virsmas temperatūras un reljefa kartes, pētīt planētas atmosfēru, magnētisko lauku u. c.