5.3. Keramika
Keramiku veidi
Termins keramika vēl nesenā pagātnē tika lietots vienīgi attiecībā uz priekšmetiem, kas tika izgatavoti, apdedzinot materiālus, ko iegūst no zemes. Arheologi ir atraduši pierādījumus šāda veida keramikas izgatavošanai jau pirms 24000 gadu. Vislabāk zināmā keramika ir māla trauki, stikls, ķieģeļi, porcelāns un cements. Keramika ir gan dabiskie materiāli, gan arī sarežģītas uzbūves ķīmiskie savienojumi, kas sintezēti mākslīgi.
Keramiku īpašības
Keramikas galvenās īpašības ir: cietība, liela mehāniskā izturība, liela elektriskā pretestība un termiskā izturība. Sava ķīmiskā inertuma dēļ tā ir noturīga pret skābju, skābekļa un citu vielu postošo iedarbību. Tomēr dažām keramiskām vielām nepiemīt visas minētās īpašības. Dažas mākslīgi izveidotās keramikas ir supravadītāji. Keramikas īpašības nav atkarīgas tikai no ķīmiskajiem elementiem, kas ir to sastāvā, bet arī no tā, kādu struktūru tie veido. Oglekļa atomi var izkārtoties 4 dažādas struktūrās.
 |
 |
 |
 |
|
6.att. Dimanta struktūra |
7.att. Grafīta struktūra |
8.att. Fullerēna struktūra |
9.att Nanocaurulītes struktūra |
Mehāniskā izturība - materiāla spēja pretoties ārēju faktoru izraisītai sagrūšanai.
Supravadītāji – materiāli, kuru elektriskā pretestība zemā temperatūrā samazinās līdz nullei.
Dimants ir tik ciets tāpēc, ka visi to veidojošie oglekļa atomi ir savstarpeji cieši saistīti cits ar citu.
Grafīts (zīmuļa kodols) ātri dilst tādēļ, ka tas ir izveidots no slāņiem un šos slāņus savstarpēji saista daudz vājākas saites nekā saites starp oglekļa atomiem vienā slānī.
Fullerēns. Tā molekula C60 atgādina futbolbumbu. Saplūstot kopā deviņām C60, veidojas C540.
Nanocaurulīte. Šāda oglekļa struktūra atklāta 1993. gadā un tai ir plašs pielietojums nanotehnoloģijās, elektronikkā, optikā un materiālu zinātnē.