2.10. Ūdens cietība, tā mīkstināšanas paņēmieni
Par cietu ūdeni uzskata tādu ūdeni, kurā ir izšķīduši kalcija un magnija sāļi. Ciets ūdens rodas, lietus ūdenim sūcoties caur zemes slāņiem, jo tad tajā sāk šķīst daži minerāli.
Ūdens cietība var būt pārejoša, ja ūdenī ir izšķīduši kalcija, magnija un dzelzs hidrogenkarbonāti, vai pastāvīga, ja ūdenī izšķīduši kalcija, magnija un dzelzs sulfāti, hlorīdi vai nitrāti.
Ūdens cietību var vērtēt divējādi. Cietam ūdenim ir labāka garša nekā mīkstam ūdenim. Tas apgādā organismu ar kalcija savienojumiem, kas ir vajadzīgi kaulu un zobu audu veidošanai.
Katlakmens izgulsnējumi uz caurules sieniņām
www.tex.lv/images/w_s_2.jpg
|
Cieta ūdens trūkums – tas rada nogulumus uz cauruļu sienām, tā samazinot ūdens plūsmu un radiatoru efektivitāti, kā arī ziepes labi neputo cietā ūdenī, tādējādi samazinās to mazgāšanas spēja. Mīkstā ūdenī ziepes puto labi. Mīksts ūdens ir, piemēram, lietus ūdens.
|
Cietu ūdeni daļēji var mīkstināt, to vārot. Vārīšanas laikā ūdenī esošie šķīstošie kalcija, magnija un dzelzs hidrogenkarbonāti sadalās, veidojot ūdenī nešķīstošus kalcija, magnija un dzelzs karbonātus, piem:
Ca(HCO3)2
→ CaCO3↓ + H2O
+ CO2
Ūdens mīkstināšanai var izmantot arī ķīmiskas vielas, piemēram, sodu (Na2CO3)
vai fosfātus (piemēram, Na3PO4). Ar šo vielu palīdzību kalcija, magnija un dzelzs joni no ūdens tiek izgulsnēti fosfātu vai karbonātu veidā:
CaSO4 + Na2CO3 → Na2SO4 + CaCO3↓
3CaCl2 + 2Na3PO4 → Ca3(PO4)2↓+
6NaCl