5.1. Pasaule ap mums. Kas to veido un kopā satur

Cilvēks kopš senseniem laikiem centies rast atbildi uz šiem jautājumiem. Sengrieķu filosofs Aristotelis (384.– 322. g.p.m.ē.) bija nonācis līdz atziņai, ka pasauli veido četri pamatelementi : gaiss, zeme, ūdens un uguns. Mūsdienās to varam interpretēt kā četrus vielas agregātstāvokļus: gāzveida stāvoklis, šķidrums, cietviela un plazma.

Plazma ir vielas stāvoklis, kuru iegūst, vielu stipri sakarsējot vai arī laižot caur to elektrisko strāvu. Tad atomi un molekulas sadalās pozitīvos jonos un elektronos. Ikdienā plazmas stāvokli redzam, lūkojoties uz uguns liesmu, reklāmas spuldzi, Sauli vai zvaigznēm.

Savukārt sengrieķu filosofam Dēmokritam (460. – 370. g.p.m.ē.) pieder filosofiskā ideja par to, ka viss sastāv no sīkām, tālāk nedalāmām daļiņām – atomiem. Pats Dēmokrits neredzēja un nevarēja redzēt atomus, viņa secinājumi pamatojas uz spriedumiem. Par Dēmokritu runāja, ka „viņš kļuvis akls, jo uzskatīja, ka pārdomas un spriedumi būs uzskatāmāki, kad priekšmeti, par kuriem runā ir neredzami”.

Izmantojot mūsdienu modernās tehnoloģijas, atomus cilvēkam tik tiešām ir izdevies ieraudzīt! Konstatēts, kā visu, ko redzam, sajūtam, sataustām, veido 92 ķīmisko elementu atomi. Tiklīdz atklāja, ka atoms tomēr sastāv no vēl sīkākām daļiņām, tā vizualizēšanai tiek izmantoti dažādi atoma modeļi.

Tomsona atoma modelis (1897)	Rezerforda atoma planetārais modelis (1911)	Mūsdienu atoma modelis
Pirms vairāk kā 100 gadiem domāja, ka pozitīvi lādētajā atomā vienmērīgi izkaisīti elektroni, līdzīgi kā rozīnes kēksā	Rezerfords eksperimentāli atklāja, ka atoma centrā ir kodols un elektroni, līdzīgi kā planētas riņķo ap Sauli, tā elektroni riņķo ap pozitīvi lādēto atoma kodolu	1964. gadā izveidoja teoriju, ka atoma kodola daļiņas – protoni un neitroni sastāv no kvarkiem.