1.1. Priekšstatu attīstība par Visuma uzbūvi
Priekšstatu attīstību par Visuma uzbūvi var iedalīt 5 posmos:
|
Posms
|
Laika periods
|
Priekšstatu būtība
|
Atlants tur uz pleciem zemeslodi (pa kreisi). Gleznojums uz sengrieķu vāzes.
|
| Mitoloģiskie priekšstati
|
Līdz 4. gs. p.m.ē.
|
Plakana Zeme
|
| Ģeocentriskā pasaules sistēma
|
4. gs. p.m.ē. – 15. gs.
|
Lodveida Zeme pasaules centrā
|
| Heliocentriskā pasaules sistēma
|
16. – 18. gs.
|
Lodveida Zeme riņķo ap Sauli
|
| Zvaigžņu pasaule
|
19. gs.
|
Saule ir viena no daudzām zvaigznēm
|
| Galaktiku pasaule
|
20. gs.
|
Zvaigznes ietilpst galaktikās
|
Ģeocentriskā pasaules sistēma – naivs, nepareizs seno laiku uzskats par Zemi kā nekustīgu Visuma centru, ap kuru riņķo Saule un visi pārējie debess spīdekļi. Ģeocentrisko pasaules sistēmu izveidoja sengrieķu zinātnieki Aristotelis un Ptolemajs.
Ģeocentriskā debess ķermeņu izvietojuma shēma.
No viduslaiku manuskripta.
Attēla centrā atrodas nekustīga Zeme, ko apņem atmosfēra. Ap Zemi riņķo attālumu pieaugšanas secībā: Mēness, Merkurs, Venēra, Saule, Marss, Jupiters, Saturns. Vistālāk riņķo zvaigžņu sfēra, kas sadalīta zodiaka zīmēs. Ārpusē uzraksts – debess valstība, dieva mājoklis.
Heliocentriskā pasaules sistēma – mācība, ka pasaules centrs ir Saule, bet pārējās planētas, tai skaitā Zeme, riņķo ap to. Heliocentrisko pasaules sistēmu izstrādāja poļu zinātnieks N. Koperniks.
Heliocentriskā debess ķermeņu izvietojuma shēma.
No viduslaiku manuskripta.
Attēla centrā atrodas nekustīga Saule, kuras stari stiepjas uz visām pusēm. Ap Sauli riņķo attālumu pieaugšanas secībā: Merkurs, Venēra, Zeme (ap Zemi riņķo Mēness), Marss (sarkanā josla), Jupiters ar 4 pavadoņiem, Saturns. Vistālāk atrodas nekustīgā zvaigžņu sfēra, kas sadalīta zodiaka zīmēs.