2.7. Filoģenētiskais koks

Savienojot ar līnijām uz Zemes jebkad dzīvojušo sugu nosaukumus, izveidojas filoģenētiskais koks ar daudziem zariem. Daži zari apraujas drīz pēc parādīšanās, citi pazūd vēlāk, daži zari nonākuši līdz mūsdienām. Pavisam dzīvības attīstības vēsturē bijušas 5 lielas masveidīgas sugu izmiršanas, tai skaitā dinozauru. Iemeslus varam tikai minēt. Pēc daudzu sugu izzušanas notiek atlikušo sugu straujāka evolūcija, tās aizņem izveidojušās brīvās ekoloģiskās nišas un piemērojas to izmantošanai.

Dzīvojušo sugu 18. gadsimtā iedalīja divas valstīs – dzīvnieki un augi. 19.gadsimtā vācu biologs E.Hekels daudzveidību paplašināja līdz trim valstīm – dzīvnieki, augi un mikroorganismi, pasvītrojot būtņu daudzveidību. Hekels piedāvāja arī jēdzienu filoģenētiskais koks un sadalīja būtņu sugas tajā.

20 gadsimta vidu sīkbūtnes tika vēl vairāk sašķirotas un būtņu skaits palielinājas līdz piecam- dzīvnieki, augi, aļģes, bakterijas un sēnes.

Filoģenētiskus kokus var veidot balstoties uz dažādām pazīmēm – morfoloģiskām, fizioloģiskā u.t.t. Šodien radniecību noteikšani izmanto gan mikroskopisko uzbūvi, gan DNS sastāvu, gan šūnu ķīmisko sastāvu, gan nervu sistēmas struktūru.